Sieviešu velosipēds universāliem apstākļiem

Vēl pirms dažiem gadiem man likās, ka pilsēta un velosipēds ir divas nesavienojamas lietas. Dzīvā satiksmes plūsma, cilvēku pūļi un stāvvietu trūkums manī izraisīju vieglu paniku – nemitīgi baidījos, ka kādam uztriekšos virsū, kāds aizķers mani vai vienkārši nespēšu pietiekami veikli izmanevrēt burzmā. Tagad es zinu, ka velosipēds pilsētā – tas ir vienkārši.

Agrāk ar divriteni es pārvietojos tikai laukos. Man piederēja vecs, nemitīgi lūstošs ritenis, kas tomēr bija gana labs retajām izbraukumu reizēm. Tuvējais veikals bija daudz ātrāk sasniedzams braucot, turklāt apkārt esošā brīvība un plašums man kā nepieredzējušai braucējai radīja drošības sajūtu. Lai gan braukt ar velosipēdu man patika, biju pārliecināta, ka šis braucamrīks ir piemērots tikai, dodoties pie dabas. Lai gan arī pilsētā pamanīju arvien vairāk velobraucēju, šķita, ka man tāda vizināšanās nebūtu pa spēkam. Turklāt es pārlieku baidījos braukt pa ielas braucamo daļu – katrs agresīvais autovadītājs man radīja milzu pārbīli.

Pirms kāda laika mans draugs, kurš pats ir aktīvs velosportists, pierunāja mani doties izbraukumos kopā ar viņu. Pamazām pieradinājis mani pie pilsētas ielām, viņš arvien uzstājīgāk sāka teikt, ka man nepieciešams pašai savs divritenis. Arī es, pašai nemanot, biju pamazām pieradusi pie pilsētas drūzmas. Turklāt jāatzīst, ka velokultūra attīstās – ielās tiek iekārtoti veloceliņi, pie dažādām izklaides vietām parādās speciālas velostāvvietas, bet citi satiksmes dalībnieki pie kuplā divriteņu skaita jau ir pieraduši. Apguvu ceļu satiksmes noteikumus un sapratu, ka iela nebūt nav biedējoša vieta, ja vien zini, kā braukt. Vienmēr ievēroju arī piesardzību, pārvietojoties pa ietvi – gājējiem šeit tomēr ir priekšroka, un man nav grūti pagaidīt, kamēr kāds paiet garām un tikai tad turpināt braukt. Visā visumā velosipēds man bija kļuvis par ērtu un drošu pārvietošanās līdzekli, tāpēc nolēmu, ka jāiegādājas pilsētas apstākļiem piemērots divritenis.

Tā kā velosipēds ir nozīmīgs un gana dārgs pirkums, savu izvēli veicu rūpīgi. Vēlējos, lai ar jauno divriteni būtu iespējams ērti pārvietoties gan pa pilsētu, gan doties ārpus tās. Tāpat man bija svarīgi, lai tas būtu pietiekami viegls – man tas bija jāpārnēsā pašai, turklāt es dzīvoju piektajā stāvā, līdz ar to divriteni ik dienu nesu rokās. Ikdienā bieži izvēlos svārkus un kleitas, tāpēc velosipēda rāmis nedrīkstēja būt pārlieku augsts – man bija svarīgi, lai kāja, kāpjot uz riteņa, nav jāceļ augstu, bet pati braukšana būtu brīva un komfortabla. Nolēmu, ka vispiemērotākie ir sieviešu velosipēdi. Atšķirībā no līdzīgiem, vīriešiem paredzētajiem modeļiem, sieviešu velosipēdiem ir izliekta un zema rāmja apakšdaļa, tādējādi nodrošinot ērtu uzkāpšanu. Bez tam tie parasti ir ērtāki un vieglāki. Ievēroju, ka šādi divriteņi ir arī glītāki un elegantāki – bija pieejami modeļi retro stilā, dažādās krāsās un divriteņi ar glītiem rotājumiem, piemēram, ziediem vai taureņiem. Tā kā esmu sievišķīga būtne, šāds braucamrīks lieliski papildinātu manu tēlu un būtu saskaņā ar manu personību.

Savu īsto riteni atradu interneta veikalā. Bikko sieviešu velosipēdi atrodami par saprātīgām cenām, turklāt pieejami dažādi modeļi un krāsas. Kad ieraudzīju vienu no vietnē izvietotajiem divriteņiem, uzreiz sapratu, ka tas ir kā radīts man. Pietam veikals garantēja ne tikai kvalitāti, bet arī ērtu piegādi. Visi divriteņi atradās noliktavā, atlika tikai izvēlēties, un jauniegūto braucamrīku man atgādāja līdz pat mājām.